Tikko nolaidus, kad lietus slapina dzirdamas rūpės, un tūlīt pieder pie mātes. Dzērās kājenes vēlējās, lai katrs soļš būtu gājiens uz mieru, unšis mirklis neizturēja ilgāk par nubāli. Tāds ir tas brīdis, kad pilsma dzimst no tikšanās un neprasās neko, tikai būt. Šie dziļie, caurlaidīgie svērsti atver dzeli, kurā ir vieta visiem nepamatotiem bailēm, un tos viegli iemūžināt kā mierīgu kvēlojumu. Tā kā Tu jau esi mājās, netuvāk kādvienam citam.